Elza Marta Ruža
Valpurģu nakts ar youngkim?
Maģija, uguns, mistika- sapņaini, tomēr bezformīgi vārdi, kurus, pavirši aizķērusi no pasākuma facebook apraksta, vēl pie pedējā krustojuma pirms kim? durvīm domās aptaustu, tā arī neizlemjot kādās priekšnojautās tos ietērpt. Tomēr Valpurģos kā jau pavasara un pārmaiņu svētkos vismaz par eksperimenta klātesamību šaubīties šķita lieki.
Pieradušai pie drūzmainajām kim? izstāžu atklāšanām, pieklusinātās sarunas un apgaismojums tik tiešām šķita neierasti patīkama, uzdrīkstos teikt, pat nepieciešama ievirze izstāžu zāles repertuārā, ļaujot saskatīt laikmetīgās mākslas centru ne tikai kā vērienīgu burziņu vietu modīgi ietērptiem “mākslas cienītājiem”, bet arī kā patvērumu atmosfēriskai kopā pabūšanai ar mākslu. Regulāri pieredzot mākslas sakāvi cīņā par apmeklētāju uzmanību pasākumos, kur virsroku parasti ņem sociālā dziņa aprunāties ar katru sen un ne tik sen nesatikto draugu un draudzeni, uzmundrinoši bija pieredzēt, kā jaunieši ne tikai mākslas saturu radīja paši, bet arī to novietoja centrā kā galveno viesi, ļaujot mums pārējiem ieņemt labākās vietas uz tuvākā soliņa vai pie ērtākās sienas un pazust transa sajūtā un vibrācijās, ko radīja audio un gaismas instalācijas.
Šī iemesla dēļ performance, kuras ieņemtais formāts bija rituāls Valpurģu raganas izpildījumā, kļuva par spilgtāko vakara notikumu. Rituāls ar svecēm, vīraku, koši sarkanajām spuldzēm un pārējiem atribūtiem, lai gan nedaudz lika atminēties bērnības draudziņus un mūsu paviršos centienus draudzenes guļamistabā izsaukt garus, tomēr kalpoja ne tikai kā atgriezeniskā saite ar pasākuma tematiku, bet arī simboliskā līmenī kā savdabīga iniciācija jaunajam posmam, ko aizsākuši kim? jaunieši.
Protams, eksperimentā nevar iztikt arī bez aizķeršanās. Ja kopīga rituāla veikšanai raksturīga tāda kā vienotības vai noslēgta loka sajūtā, tad audiovizuālā performance (Reinis Lodziņš, Helēna Ozola, Henrijs Laķis), kas tai sekoja, šo saskaņu lika apšaubīt. Vienas performances ievaros līdzās tika novietotas vairākas video instalācijas, kuras savā pašpietiekamībā rezultēja kā vērotāju maņu pārsātināšana, ja ne apdullināšana. Atbrīvojot vietu katram māksliniekam, būtu iespējams pilnībā aptvert viņu veikumu, kuru iespaidīgums šajā gadījumā tika nomākts.
Valpurģu naktī visaugstāk vērtēju tieši šo elementu, kas iztrūka pēdējā performancē - vietas atbrīvošanu. Šis vakars bija kā pavasara tīrīšana, lai pārbīdītu iestāvējušās mēbeles, izpurinātu putekļus un atstātu vietu, kur atkāpties. Intimitāte ir tas, kas šo vakaru radīja neierastu un, palielinoties mērogam, kādā strādā kim? jaunieši, cerams, šis aspekts vismaz daļēji tiks saglabāts. Varbūt, tieši šādā virzienā strādājot, jautājums “kas ir māksla?” izskan vēl skaļāk, jo šoreiz tam pat ir telpa, kur atbalsoties.
