berta

Filmas „Aizveries un spēlē klavieres” apskats.

Psihopāts, aktieris vai ģēnijs. Čili Gonsaless (Chilly Gonzales) īstajā vārdā Džeisons Čārlzs
Beks (Jason Charles Beck) ir dzimis izklaidētājs, kā arī vienreizējs pianists, komponists,
dziedātājs, producents, mūzikas skolotājs – iedvesmotājs.
Ja būtu gadījies pirms filmas „Aizveries un spēlē klavieres” (Shut Up and Play the Piano, 2018)
noskatīšanās neiepazīties ar tās žanru un galveno varoni, iespējams, to mierīgi varētu uztvert kā
mākslas filmu vai mocumentry jeb kinodarbu, kurā izdomāti tēli un notikumi tiek attēloti kā
dokumentāli. Taču bez maldināšanas – Čili ir pavisam reāla persona, patiess dzīves aktieris.
Lavierējot starp elektro, repa un klaviermūzikas kombinācijām, viņa uzstāšanās mulsina kā
skatītājus, tā klausītājus. Kanādā uzaugušais Čili Gonsaless piedzīvo vilšanos dzimtenes
attieksmē pret savu daiļradi un pārceļas uz Vāciju, kur paziņo, ka ir Berlīnes undergroud
prezidents. Jau pirmajā filmas minūtē Čili atklāti auditoriju pakļauj hipnozei.
Režisors Filips Jedike (Philipp Jedicke) manāmi centies „Aizveries un spēlē klavieres” skatītāju
pietuvināt Gonsalesam atbilstoši viņa vēlmei būt mīlētam un ienīstam vienlīdzīgā daudzumā.
Katra sastapšanās ar Gonsalesu ir kā šovs. Viņa pikantais raksturs un rīcības neprognozējamība
precīzi atsaucās dinamiskajā montāžā. Filmā apkopoti koncertu videoieraksti, arhīvu materiāli,
teatrāli iespēlētas ainas, kā arī Čili, viņa draugu, skatuves biedru un līdzgaitnieku intervijas, kas
atklāj, ka dažbrīd neciešamajā un riebīgajā Gonsalesā slēpjas arī cieņa, sirsnība, pateicība un
nenoliedzami neparasta pievilcība, kuru viņš pats apzinās un izsakās, cik absurdi ir iedomāties, ka
kāds cits varētu būt Čili Gonsaless.
Filmā izskan salīdzinājums, kāda atšķirība ir māksliniekam no izklaidētāja. Čili norāda, ka
māksliniekam ir tieksme pašapmierināties. Un viņš arī atzīst, ka dažkārt pats sev sniedz baudu
muzikāli. Taču ne velti 2000. gadā iznākušo Gonsalesa albumu sauc The Entertainist, pēc kā
attiecīgi noprotama Čili prioritārā loma. Viņaprāt, būt izklaidētājam nozīmē auditorijai sniegt
mīlestību, kas ir Čili Gonsalesa galvenais uzdevums un lielākā aizrautība.
Savdabīgs ir arī kinodarba nosaukums – „Aizveries un spēlē klavieres”. Pavēles forma, šķiet,
atbilstoša Gonsalesa pašpārliecībai un tiešajai komunikācijai ne tikai ar publiku, bet arī skatuves
un sadarbības partneriem. Tikai šoreiz atšķirībā no Čili skaļi izteiktajiem pieprasījumiem un

norādījumiem, filmas nosaukums vērsts pret viņu pašu. Un Čili Gonsaless tā arī dara. Viņš spēlē
klavieres, pierāda sevi kā brīnišķīgu komponistu, sniedz koncertu pēc koncerta un ieraksta
vairākus albumus. Jaunākais no ierakstiem ar nosaukumu Solo Piano III nācis klajā šī gada
septembrī.
Filmas laikā sev atkārtoti uzdodu jautājumu: „Kā iespējams, ka par Čili nebiju dzirdējusi agrāk?”
Tā kā vairums Gonsalesa albumu pavisam brīvi atrodami un pieejami Spotify, apbrīnu var
turpināt ilgi pēc kino zāles pamešanas, klausoties ne vien svaigākos Čili klaviermūzikas
ierakstus, bet arī agrākos veikumus, kā Über Alles (1999), The Entertainist (2000), Presidential
Suite (2002) un Z (2003), kas līdzās izsmalcinātajiem triphopa pārstāvjiem Massive Attack un
kolorītajiem pašmāju underground izklaidētājiem Origo Boys stabili ieņēmuši vietu manā pēdējo
nedēļu atskaņotāko albumu sarakstā.
Lai gan jau nosaukumā nolemts, ka filmas kulminācijai jābūt brīdim, kurā Gonsaless, beidzot
klusēdams, ļaujas klavierspēlei, neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa ir arī iepriekšminēto albumu
tapšanas laiks. Tajos ietverto elektronikas, repa un popmūzikas elementu savienojumi sākotnēji
dzirdami Gonsalesa un viņa domubiedru deviņdesmito gadu vidū dibinātās muzikālās apvienības
The Shit daiļradē. Ar grupas dalībniecēm Peaches un Feist atsevišķas sadarbības Čili turpinājis
arī vēlāk. Tieši intervijas, uzstāšanās un aizskatuves arhīva materiāli ar Peaches un Feist, kā arī
The Shit performanču videoieraksti mani piesaistīja Gonsalesa personībai un muzikālajām
dotībām, ar kurām teju pirms divdesmit gadiem tapušie skaņdarbi arī mūsdienu underground
ausīm izklausītos pietiekami saprotami un pat moderni.
2018. gada pavasarī norisinājās Čili Gosalesa organizētas jauno mūziķu meistarklases ar
nosaukumu The Gonzervatory, kurās konkursa kārtībā atlasītiem dalībniekiem tika sniegta iespēja
gūt padomus, attīstīt savas uzstāšanās prasmes un kopīgi muzicēt ar Čili. Projekta ideja
Gonsalesam aizsākās no personīgās pieredzes apgūt prasmes mūzikā un atrast tajā savu īsto vietu.
Viņš vēlējās radīt vietu, kurā mūziķiem nebūtu jāizvēlas starp zināšanām un prieku, bet gan
varētu brīvi paust savas emocijas, nebaidoties kļūdīties. The Gonzervatory bija vieta, kurā Čili
uzdevums vistiešākajā mērā bija iedvesmot jaunos mūziķus. Savukārt „Aizveries un spēlē
klavieres” kontekstā neatkarīgi no vecuma vai nodarbošanās filmas skatītājs var gūt
iedrošinājumu dažkārt veselīgai visatļautībai vai pašpārliecībai vai arī gluži vienkārši aizmirsties
un ļauties Čili Gosalesa provokatīvajām izklaidētāja spējām.

autors: Linda Elīna Austruma

 

Built with Berta.me