berta

Elza Marta Ruža

Dzīve, kas nevar būt māksla

(Recenzija par Lūkaša Ronduda filmu “Mīlestības sirds”)

     Ja patiesības vārdā esam gatavi sarežģīt dzīvi, atsakoties no vienkāršiem spriedumiem, tad esam nobrieduši atziņai, ka mākslinieks nav tikai cilvēks, kurš rada mākslinieciska satura darbus. Vienādības zīmei starp abām šī sprieduma pusēm jau labu laiku pārvilkta svītra.

     Tas, ka gleznas, skulptūras, grāmatas,filmas vai mūzikas skaņdarbi komplicētības ziņā nereti nobāl to ekscentrisko radītāju priekšā, nav neierasta parādība. Šķiet, esam pieradināti pie mākslinieka ēnas sev blakus, pat tie, kuri piedurknē glabājam pa kādai Bartiskai frāzei par “Autora nāvi”, ko šad tad izmest mākslas vēstures stundā, vai sarunā ar draugiem. Klusībā esam samierinājušies, ka slava tomēr var nākt pirms darba, un kolektīvās apziņas līmenī sazvērējušies par to nerunāt.

     Tomēr notikums, uz kuru daudzi ir pievēruši acis, ir laikmetīgās mākslas daļējā transformācija subkultūras kārtā. Neskatoties uz pamatnosacījumu būt unikāliem, neatkārojamiem, vai vismaz pirmajiem no daudziem, šo konkrēto sabiedrības šķiru vieno konkrēts dzīvesveids, uzvedība, pat ģērbšanās stils, kas tos apvij pat ar nosacītu elitārismu.  Toties skatītājam, klausītājam, izstādes apmeklētājam par to nebūtu jālauza galva, ja šī piederība elitei, pretrunīgā veidā noliedzot piederību jebkam, nebūtu pārorientējusi mākslas pasauli no radītā satura uz šī satura radītāju.  Mākslas pasaule pieplūdusi ar pašmērķīgiem darbiem, balstoties uz pieņēmumu, ka paštēls ir izpausmes veids, kas šo saturu spēj aizstāt. Bet vai mums ir jāpieņem, ka jebkas, kam mākslinieks pieskaras ir ar garīgu vērtību? Un cik lielā mērā savu pasauli var dalīt ar citiem, kad tas ir galvenais izejmateriāls savai radošajai izpausmei, kā arī karjeras izaugsmei?

     Ar šādiem jautājumiem mani ieintriģēja poļu režisora Lūkaša Ronduda (Lukasz Ronduda) filma “Mīlestības sirds” (“Serce miłości”), kura šogad tika izraudzīta RIGA IFF pilnmetrāžas filmu konkursam, kā arī nominēta balvai prestižajā Roterdamas Starptautiskajā filmu festivālā. Filma ir pētījums par sekām, kas izriet no pilnīgas robežu izpludināšanas starp privāto un profesionālo dzīvi, starp mākslinieku un viņa radīto, kā arī cilvēku un viņa dzīvesbiedru. Par pētījuma objektu režisors ir izraudzījies vienu no ievērojamākajiem pāriem poļu mākslas scēnā– mūziķi, audiomākslinieku Vojceku Bonkovski un mākslinieci-dzejnieci Zuzannu Bartošeku. Ar pāra kopdzīvi, kurā iedvesmai tiek izmantots jebkas– sarunas, sapņi, kopējais dzīvoklis, tajā atrodamos priekšmeti, pat viensotra sejas-, nepārprotami tiek ilustrēta sadursme starp attiecībām, kuru izdzīvošanai  ir nepieciešams abpusēja uzticība un atbalsts, un mākslinieka ego, kas abus padara par konkurentiem. Interesanti, ka tieši Zuzannas paštīksmināšanās, kas ļauj atzīt vienīgi sev līdzīgu, ir tas, kas šīs attiecības padara nolemtas pašiznīcībai. Līdzība ar Vojceku, ko cienīgi būtu dēvēt drīzāk par dvēseļu radniecību, kā arī cīņu par idejām, kas, šķiet, pie abiem ierodas vienlaicīgi, rada apdraudējumu Zuzannas unikalitātei.  Rezultātā Vojceks kļūst par upuri viņas agresijas lēkmēm, kuras viņa paša nesatricināmajami pašpietiekamībai, jaatzīst, nav no liela svara.

Par spīti filmas spēcīgajām psiholoģiskajām implikācijām, atstājot kinozāli, rodas iespaids, ka filmu klāj tāds kā plīvurs, kam jāredz cauri. Estētiku, kas izceļas ar minimālismu un vienkāršām krāsu kombinācijām, apvienojot ar mākslinieku modernisko dzīves attēlojumu, rada tik nopulētu iespaidu, ka to var pārsprast par virspusību. Tomēr šo seklumu iespējams uztvert arī kā izteiksmes līdzekli, kas reprezentē galveno tēlu  pasaules skatījumu, kas koncentrējas uz vizuālo. Lai gan šis solis rada vēl vienu dimensiju, kas atstāta interpretācijai, ja to neuzlūko, kā apzinātu filmas veidotāju izvēli, tad, iespējams, tieši šis kalpoja kā traucēklis filmas panākumiem festivāla konkursa ietvaros. Stils, kas raksturo “Mīlestības sirdi”, rada atsvešinātību no skatītāja, kas,lai gan atbilstoša filmas konceptam, lika tai pazust starp filmām, kurās emocionālā ietekme bija lielāka.

     Filmai kulminējoties kā Vojceka performancei, kurā  Zuzanna tiek pasludināta tikai kā viena no daudzajām Vojceka mūzām, neomulīgi ir vērot šo uzbrukumu viņas ego, ko neuzmanīgs skatītājs varētu sajaukt arī par salauztu sirdi. Šādi varētu justies cilvēks, kurš ir palicis bez mājām – bez darba, bez iekšējās pasaules, bez sava alter ego, kur patverties. Kad dzīve apskatei jau ir izgriezta ar iekšpusi uz āru, iekšpusē nekā daudz neatliek. Varbūt tie paši secinājumi, kurus var veikt par šīm attiecībām ir attiecināmi arī uz šo “māksliniecisko” eksistences formu kopumā.

     Ir jāpieņem, ka ar savu unikalitāti (citādumu, oriģinalitāti utt.) nav iespējams ar citiem ne dalīties, ne konkurēt. Īpašības vārds, kas savā nekonkrētībā jau raksturo ko tādu, ko nav iespējams salīdzināt, nekādā ziņā nespēj pierādīt arī cilvēka pārākumu, bet lielākā kļūda ir censties to darīt. Svarīgi ir apzināties, ka pasaule, kura rotē ap sevi ir apaļa un viss uz tās atrodas vienādā attālumā no centra. Esot citādam, nav iespējams būt vēl citādākam. Nonākt tālāk nemaz nav iespējams.

Built with Berta.me